Gadās sastapt vecākus, kas labprāt vakcinēs savu bērnu, “bet ne visas potes uzreiz”. Pārāk daudz antigēnu vienlaikus, liela slodze imunitārei, un tā. To sauc par “individuālo vakcinācijas kalendāru”, kas ir smalks apzīmējums sūdīgam dezinformācijā balstītam vakcinācijas kalendāram.

Gribu atgādināt, ka 2018. gadā no garā klepus nomira 3 mēnešus vecs mazulis. Vecāki bija veduši bērnu uz vakcināciju 2 mēnešu vecumā, kad būtu jāsaņem pirmā pote pret garo klepu, taču medicīnas iestādē tā tobrīd neesot bijusi pieejama. Nelaimīgu sakritību dēļ bērns pēc “individuālā kalendāra” savu nākošo vakcināciju nesagaidīja. Par to bija raksts žurnālā Ir.

Šo ierakstu vēlos veltīt, lai pastāstītu, kāpēc DRĪKST un VAJAG ievadīt visas imunizācijas kalendārā paredzētās vakcīnas vienlaikus.

Vakcīnas, kas iekļautas imunizācijas kalendārā, sakārtotas tā, lai bērns saņemtu vecumam atbilstošas, drošas devas, un būtu pasargāts no infekcijām, kas konkrētajā vecuma grupā ir visbīstamākās un visvieglāk “saķeramās”.

Vakcinācijas princips taču nav jāstāsta no nulles, ne? Anyway – būtība ir iepazīstināt organismu ar konkrēta vīrusa vai baktērijas nekaitīgo versiju, lai imūnsistēma iemācās to atpazīt un veidot antivielas. Lai tad, kad notiks saskarme ar īsto bacili, imunitāte būtu cīņai gatava un nelieti atvairītu, vēl pirms tas paspējis nodarīt skādi.

Lai pēc vakcinācijas organismā veidotos imunitāte, vajadzīgi galvenie spēlētāji: antigēns un antiviela.

Kas ir antigēns? Da jebkas, kas organismā izraisa imūnsistēmas atbildi – antivielu veidošanos. Antivielas savukārt veido organisma imūnsistēmas šūnas, sastopoties ar jaunu antigēnu. Nākamajā reizē konkrēto mūdzi satiekot, imūnā sistēma to uzreiz atpazīs un saražos antivielas, kas metīsies iznīcināt.

Antigēni, ko satur vakcīnas, var būt dažādu veidu:

Variants 1: novājināts vīruss vai baktērija. Te pieder rotavīrusa vakcīna, masalu, masaliņu, cūciņu, vējbaku vakcīna, kā arī BCG (Bacillus Calmette-Guarin) jeb vakcīna pret tuberkulozi. No mazāk zināmajām jāmin vakcīna pret dzelteno drudzi, kas jāsaņem, ja plāno ceļot uz Dienvidameriku, Āfriku vai Āzijas tropisko galu. Pacientiem ar medicīniski diagnosticētu imūndeficītu, plānojot vakcinēties pret kādu no šīm slimībām, vispirms jāparunājas ar ārstu.

Variants 2: pilnīgi un galīgi beigts vīruss vai baktērija, nekaitīgs kā tīrs ūdens. Tāda ir ērču encefalīta, poliomielīta, gripas, vīrushepatītu A un B vakcīnas, kā arī cītīgiem ceļotājiem zināmā vēdertīfa vakcīna.

Variants 2: vīrusa vai baktērijas daļiņa, kas nevienam citam, izņemot šo mūdzi nav raksturīga, un sastapšanās imūnsistēma to žigli vien atpazīs. Kā piemērus varu minēt garā klepus, pneimokoka un CPV (cilvēka papillomas vīrusa) vakcīnas.

Variants 3: toksoīds, jeb – inaktivētā forma toksīnam, ko izstrādā baktērija, un kas infekcijas gadījumā ir par iemeslu smagu simptomu attīstībai – piemēram, palasi par difteriju. No toksoīda uzbūvēta ir arī stingumkrampju vakcīna.

Variants 4: RNS jeb vīrusa ribonukleīnskābe – to satur jaunās Covid-19 vakcīnas (par šo tēmu citreiz).

Papildprikols: Par antigēnu var kļūt JEBKAS – ziedputekšņi, zemene, rieksts, pelējums, un tā tālāk. Šajā gadījumā organisms sāk veidot antivielas un līdz ar to imūno atbildi uz visai ikdienišķām lietām, un sekas ir… pareizi – alerģija!

Vienas dienas laikā bērns apēd, ieelpo, iesmērē acīs, iedur pirkstā, iekasa (utt.) 2-6 tūkstošus antigēnu. Tā dzīves laikā organisms saražo kādus 100 miljonus dažādu antivielu, bet spētu uzcept arī vēl vairāk – ap 10 miljardiem.

Pirms 120 gadiem (1900.), kad vienīgā masveida vakcinācija bija pret baku vīrusu, šī viena vakcīna saturēja 200 dažādus antigēnus. Tie, kas vakcinējās 1980. gadā, ar špricēm saņēma kopā 3041 antigēnu – un te ietverta tikai vakcinācija pret difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu, poliomielītu, masalām, masaliņām, cūciņām.

Mūslaikos vakcinācijas kalendārā pievienojies rotavīruss, pneimokoks, CPV, B hepatīts, vējbakas un vēl citi atkarībā no epidemioloģiskās situācijas konkrētajā reģionā. Kas attiecas uz argumentu “par daudz pošu” – neviena valsts neliks savā kalendārā vakcīnas, kas attiecīgajos platuma grādos nav aktuālas. Latvijā, piemēram, holēras vakcīna nav vajadzīga, tāpēc arī par to neko neesat dzirdējuši. Un tomēr mūsdienās bērni līdz 14 gadu vecumam vakcīnās saņem tikai 160-180 antigēnus. Kāpēc tā? Jo uzlabojusies vakcīnu ražošanas tehnoloģija un atklāti jauni veidi, kā konkrētu kaitēkli organisma imūnsistēmai parādīt pēc iespējas drošāk un efektīvāk.

Ne jau visas imūnsistēmas šūnas tūdaļ metas virsū ievadītajai vakcīnai. Pilns vakcinācijas kurss patērē zem 0,1% no imūnsistēmas kapacitātes, un teorētiski bērns droši varētu saņemt *vienlaikus* 10’000 vakcīnu.

Nav nekāda zinātniska pamata un labuma zīdainim veidot individuālu vakcinācijas plānu. Tieši otrādi – nesaņemot kalendārā paredzētās vakcīnas laikus, bērns ir pakļauts riskam noraut bīstamas infekcijas. Tīši vai netīši stiepjot garumā vakcinācijas grafiku, tiek veicināta bērna (un ģimenes) biežāka viesošanās ārstniecības iestādē. Tas ir slikti! Jo ikkatra reize, kad vērsies pēc medicīniskās aprūpes, paver jaunu risku saķert kādu infekciju.

Angliski šis fenomens saucas healthcare-associated infections (HAI), un ietver da jebkādu vīrusu, bacili, sēni vai tārpu, ko tu kā pacients noķer slimnīcā, poliklīnikā, sociālās aprūpes centrā, vai medicīnas personāla mājas vizītes laikā. Iespēja šajā loterijā laimēt zarazu svārstās no 4-40%. Gulēt reanimācijā, protams, būs riskantāk kā viesoties fizioterapijas privātiestādē. “Polene parastā” ir kaut kur pa vidu – tur savācas tusiņš ar samērā viegli pārciešamiem puņķiem, krēpām, caurejām un citiem šķidrumiem. Diemžēl ir infekcijas, kas skolēniem un pieaugušiem paiet viegli, bet zīdainim var būt liktenīgas (pie tām pieder garais klepus, rotavīruss, pneimokoks).

Medicīnas personāls dara ko var – organizē pieņemšanas dienas tikai zīdaiņiem, mazgā rokas, dezinficē instrumentus un tehniskās apskates galdiņus pēc katra mazuļa. Bet! Vēl taču ir pildspalvas, pacientu kartiņas, klaviatūras un peles, baltie halāti, krēsli, rotaļlietas, grīda, aizkari, gaismas slēdži, utt. utjp. Ja nav aizdomu par bīstamu infekciju (piemēram, Covid19), tad visu to kaudzi ik pēc katra pacienta nomazgāt nesanāks – un arī nevajag.

Tāpēc pie ārsta jānāk tad, kad nepieciešams, un ar konkrētu mērķi. Zīdainim vakcinācija jāveic 2, 4 un 6 mēnešu vecumā – kopā 8 vakcīnas. Visgudrāk ir tās ievadīt trīs reizēs, nevis astoņās. Un tāpat plānot, arī augot lielākam.

Visbeidzot kāds vecumvecs mīts, ko gribu lauzt, ir – intervāls starp divu dažādu vakcīnu ievadīšanas reizēm. Noteikti kāds ārsts jums ir teicis “vismaz mēnesi vai divus” pēc vakcinācijas nogaidīt, pirms laist iekšā kādu citu poti. Tā nav taisnība! Ir daži izņēmumi, par kuriem dakteri ir informēti, taču lielākoties pēc vienas vakcīnas citu var saņemt kaut rīt. Cik patīkamas asociācijas ar daktera apmeklējumu veidosies mazam bērnam – nu nez, nez…

P.S. Zinātni, kas pamato apgalvojumus, var atrast PubMed, EBSCO un Web of Science datubāzēs. Atsauču sakārtošanai esmu biškuci par slinku. Ja esi tīši vai netīši atradis zinātniski pamatotu argumentu, kas oponē manis teiktajam šeit vai citā ierakstā, dod ziņu!